Atspēries no analītiskā kubisma, tas mēģināja likvidēt glezniecības atkarības no dabas formām. Tas kļuva kā bāzes formula pasaules uzbūvei un arī gleznas uzbūvei. Ideja jau līdz galējībai vienkārša. Ne velti tai varam saskatīt radniecību ar Maļēviča pārstāvēto supremātismu.- ideja par pretstatiem, kas nosaka visu šajā pasaulē. Tamdēļ viss jābūvē no savstarpēji perpendikulārām līnijām (zeme : debesis) un pretējām krāsām. Jāizmanto tikai spektra pamatkrāsas- sarkans, zils, dzeltens.
Virziens veidojas ap 1912-1917.gadu Leidenē (Nīderlande), kad politiskā un kultūras dzīve Eiropā ir viens liels juceklis un šāda opozīcija, kuras pamatfrāzes ir skaidrība, loģika, stabilitāte, pamatvērtības- tiešām ir saprotama un svaiga. Filozofiski raugoties. Tas bija mēģinājums kārtējo reizi atkāpties no tradīcijas attēlot jau esošo dabu, bet iemiesoties dabas pamatspēkos un pamatprincipos un būvēt dabu kā tā dara visapkārt- neko neattēlojot. Gluži kā neko nemēģina attēlot molekulārie savienojumi vai atomi. Tomēr virzienma ir tās pašas problēmas, kas supremātismam- cik eksemplāros tad var taisīt gleznas ar savstarpēji perpendikulārām līnijām un četstūrainiem krāsu laukumiem? Tai jau pamatos bija ielikts īslaicīgums un strupceļš. Vismaz glezniecībā. Un tikai no emocionālā viedokļa raugoties.
Tājā pat laikā, ir jāsaprot, ka šī māksla ne uz ko vairāk pat nemēģināja pretendēt ar to vien, ka bija paredzēta konkrētai arhitektūrai kā dekors. Ja nu vien- dekors ar filozofisku zemtekstu.
Neoplasticistu nebija daudz. Tikai daži vārdi: P.Mondrians, Teo Van Dusburgs, Žans Albers Gorins un daži citi.
Kā jau šī laika virzieniem pienāks, tas bija „manifestēts” un tā idejas publicētas žurnālā „De Stijl” un īpaši nelielajā brošūriņā, kas tika izdota 1920.gadā un ta arī saucās „Neoplasticisms”.
Virzienam bija liels iespaids uz arhitektūru, arī literatūru un mūziku.
